XIX gadsimta otrajā pusē velosipēdi strauji kļuva populāri Eiropā, un modes vilnis drīz sasniedza Rīgu. Lielā cieņā bija arī tā dēvētā mākslas riteņbraukšana. Viens no pirmajiem latviešu riteņbraucējiem un arī motobraucējiem Kārlis Vītoliņš (1872-1953) savus trikus uz dažādiem koka vienriteņiem un „zirnekļa” (augstā riteņa) sāka demonstrēt 1888.gadā. Drīz riteņbraukšana kļuva par populārāko sporta veidu Latvijā. 1886.gada augustā Hugo Hermaņa Meiera presē publicētajam aicinājum amatsaucās 14 kungi, kuri 12.augustāizveidoja „Rigaer Velosipedisten Klub” (Rīgas velosipēdistu klubu), kas vēlāk tika pārdēvēts par „I Rigaer Radfahren Verein” (I Rīgas Riteņbraucēju biedrību- I RRB). Biedrība Ķeizardārzā(tagad Viestura dārzs) nomāja zemes gabalu, kur 1892.gadā uzcēla kluba māju un apgaismotu velotreku, bet ziemā ierīkoja slidošanas laukumu. Par biedrības pirmo priekšsēdi kļuva Karls Reisners. 1900.gadā I RRB bija iestājušies 227 cilvēki. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latvijas teritorijā bija desmit treki, no kuriem 4 Rīgā. Rīgā darbojās 7 riteņbraucēju biedrības. Vienkārši laukumi braukšanai ar velosipēdiem bija visām biedrībām(tagad?).
1889.gadā kopā ar Liepājas riteņbraucējiem tika sarīkotas pirmās eksternās (atklātās) sacīkstes, kā arī tūru (posmu) brauciens 1000 verstu garumā Rīga – Berlīne.
Piemiņas akmens Viesturdārzā par godu pirmo riteņbraukšanas sacensību 100-gadei (1889)
Par pirmo Baltijas provinču meistarsacīkšu uzvarētāju braukšanā ar augsto riteni 1892. gadā kļuva H.Mengels. Tomēr nākotne piederēja ātrajiem zemajiem riteņiem. Biedrības labākais braucējs šajā klasē bija vēlāk pazīstamais velosipēdu un automobiļu ražotājs Aleksandrs Leitners.
No 1892.gada līdz 1910.gadam I RRB pārstāvji 12 reižu izcīnīja Baltijas provinču meistara titulu. 1906.gadā biedrība sāka attīstīt arī tenisu, 1910.gadā I RRB kļuva par Viskrievijas Tenisa savienības biedri.
XIX gadsimta beigās sporta un īpaši riteņbraukšanai aizvien aktīvāk sāka pievērsties latvieši. 1891.gada vasarā tika nodibināta II Rīgas Riteņbraucēju biedrība, kurai deva tiesības vienā Strēlnieku dārza daļā būvēt savu braucamo ceļu – velotreku. Drīz tur notika pirmās sacīkstes braukšanā gan ar augstajiem, gan ar zemajiem riteņiem. Sacentās vācieši, latvieši, krievs un igauņi. 1894.gada martā biedrībā jau bija iestājušies 60 latviešu, to skaitā arhitekts K.Pēkšēns, Dainu tēva Krišjāņa Barona dēls ārsts Kārlis Barons un LOK pirmais prezidents, SOK loceklis Jānis Dikmanis.
2. Rīgas riteņbraucēju biedrības trekā, Valdemāra ielā
1896.gadā pilnsapulcē nolemtsstatūtus tulkot arī latviešu valodā un par „darīšanas valodu” vācu valodas vietā lietot latviešu valodu. Biedru maksa bijusi samērā augsta (rīdzinieki katru gadu maksāja 10 rubļu, citi-5), tomēr interesentu skaits ar katru gadu audzis un biedrības vasaras telpas Strēlnieku dārzā kļuva par šaurām. Tāpēc biedrība iegādājās lielāku gruntsgabalu un1898.gada 5.jūlijā ar svinīgu gājienu no Strēlnieku dārza plašām sacensībām un jaunu telpu iesvētīšanu tika atklāts Nikolaja (tagad Valdemāra) un Bruņinieku ielas stūrī pēc Konstantīna Pēkšēna projekta uzceltais velotreks. II RRB bija pirmā latviešu sporta organizācija. Tajā varēja ne tikai sportot, bet arī apgūt sacensību rīkošanas iemaņas.
XX gadsimta sākumā II RRB riteņbraucējs bija Jēkabs Bukse, kura ātruma rekordus laboja tikai pēc tam, kad uzbūvēja asfaltētus ceļus un parādījās īpaši sacīkšu divriteņi. No 1907. līdz 1910. gadam J.Bukse bija Baltijas meistars 100 verstu braucienā, vēlāk kļuva arī par vienu no labākajiem motosportistiem Baltijā.
Pakāpeniski IIRRB pievērsās arī tenisam, slidošanai, slēpošanai, smagatlētikai, vingrošanai un vieglatlētikai. Pirmā pasaules kara priekšvakarā tajā bija 369 biedri. IIRRB tādi pazīstami sportisti kā riteņbraucēji E.Circenis, A.Bradiņš, P.Mežgailis, Augusts un Kārlis Kepkes, I.Zeiberliņš, ātrslidotājs R.Ībens, vieglatlēti A.Upmals, A.Kalniņš, A.Ķibilds, V.Ļebedevs, tenisists A Reine u.c.1904.gada 15.janvārībiedrībā savas gaitas sportā sāka arī vēlākais LOK prezidents un SOK loceklis Jānis Dikmanis.
Baltijas provinces meistars riteņbraukšanā Mihails Beitlers bija viens no pirmajiem rīdziniekiem, kurš kļuva par profesionālu sportistu (1910. gadā).
1897.gada 22.maijāoficiāli sāka darboties Krievijā reģistrētās velosipēdistu biedrības „Union” Rīgas nodaļa, kurai izveidojās apakšnodaļas Liepājā, Ventspilī, Jelgavā un Rūjienā. Ar tās vadītāja Karla Reisnera pūlēm „Union” tika uzņemta Starptautiskajā tūristu asociāciju savienībā. 1899.gadā „Union” ieguva kluba telpas un bijušo II RRB velotreku Strēlnieku dārzā. 1896. un 1897.gadā K.Reisners izdeva „Baltijas riteņbraucēju kalendāru”, bet 1900.gadā sāka izdot riteņbraucēju žurnālu”Journal der Radfahrer – Veirenigung Union in Riga”. Par godu Rīgas 700 gadu pastāvēšanas svētkiem 1901.gadā „Union” sarīkoja plašas jubilejas sacīkstes velodromā un stafetes braucienu Sanktpēterburga – Rīga. Pēc „Union” vadības ierosinājuma ap 1903. gadu ārpus Rīgas Pēterburgas šosejas virzienā izbūvēja īpašu riteņbraucēju ceļu. 1910.gadā 22 gadus vecais „Union” pārstāvis uzvarēja sprinteru sacensībās „Zelta lente”.
1907.gadā turīgu latviešu amatnieku (juvelieris Roberts Valdmanis, Galdnieks Ēvalds Vilsons, podnieks Kārlis Vibots u.c.) nodibināja sporta biedrību „Marss”, kas kļuva par otru lielāko un ietekmīgāko latviešu sporta organizāciju. Dažu mēnešu laikā „Marsā” iestājās gandrīz divi simti sportot gribētāju.. 1908.gadā ar turīgu labvēļu palīdzību biedrība iegādājās zemes gabalu Pēterburgas šosejā 22 (tagad VEF kultūras pils rajons) un Kārļa Menģeles vadībā uzsāka treka un ēku projektēšanu un būvi. Visi būvdarbi tika veikti pašu amatnieku rokām, viens no galvenajiem būvju finansētājiem bija Berga bazāra galdnieku darbnīcas īpašnieks Ē.Vilsons, kas ilgus gadus darbojās biedrības vadībā. Jau 1909. gada rudenī notika braucamā ceļa oficiālie atklāšanas svētki ar sacīkstēm un goda mielastu. Drīz „Marss” sāka nodarboties ar ātrslidošanu (1909), smagatlētiku (1910), vieglatlētiku (1911), futbolu (1912), šajā biedrībā sporta gaitas sāka tādi slaveni sportisti kā Alfrēds Ruks, Arvīds Ķibilds, Hugo Vītols, Artūrs Gedvillo, Jānis Jordāns, Paulis Polis, riteņbraucēji Roberts Plūme, Vitolds Savičs, Herberts Martinsons, Jānis Prātnieks u.c. 191.gada 16martā „Marsa” pilnvarotais rakstvedis A.Rozītis Sanktpēterburgā piedalījās Krievijas Olimpiskās komitejas dibināšanas sanāksmē, kurā bija pulcējies 31 pārstāvis no dažādām sporta biedrībām.
Auga riteņbraukšanas popularitāte un strauji attīstījās velosipēdu ražošana. 1886.gadā rūpnieks Aleksandrs Leitners izveidoja nelielu darbnīcu un izgatavoja 19 velosipēdus gadā. 1907.gadā viņā fabrikā „Russia” jau ražoja 5000 braucamrīkus, tā bija lielākā visā Krievijā. 1901.gadā Glāzgovas izstādē „Russia” velosipēdi saņēma „Goda diplomu”. Arī Latviešu sportisti atzinīgi vērtēja A.Leitra velosipēdu kvalitāti. Pirmā pasaules kara laikā A.Leitnera rūpnīcu evakuēja uz Harkovu.
Rīgā līdz pirmajam pasaules karam darbojās 18 dažāda lieluma uzņēmumi, kuros ražoja velosipēdus. Pirmais latvietis velosipēdu rūpnieku vidū bija Pēteris Ozolnieks, kura fabrikā ražotais „Marss” kļuva populārs visā Baltijā. Šajā biznesā sāka darboties arī talantīgais mehāniķis Gustavs Ērenpreiss, kurš neatkarīgās Latvijas laikā kļuva par lielāko velosipēdu ražotāju valstī un ievērojamu riteņbraukšanas sporta mecenātu.
(Latvijas Olimpiskā enciklopēdija)
Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīgā darbojās 7 riteņbraucēju biedrības. Rīgā bija 4, bet visā Latvijā 10 velotreki ar paaugstinātām virāžām, kur Maskavā tādu nebija nevienas.
Astoņdesmitie. Ivars Eiduks - grupas brauciena līderis Marsa velotrekā
Ļoti populāras sacensības izvērtās 1936.g. pēc K.Ulmaņa iniciatīvas noorganizētie plašie riteņbraukšanas svētki – „Vienības brauciens”, kur pirmajā braucienā piedalījās 1215 dalībnieku, bet ceturtajā jau 6226. dalībnieku.1995.g. „Vienības velobrauciena” ideja tika atjaunota Latvijā.
Mūsu riteņbraucēji olimpiskajās spēlēs ir startējuši kopš 1912.gada.
